Latvijā diskusijas par dabas resursu izmantošanu nereti nonāk līdz pretstatījumam – ekonomiskā attīstība vai dabas aizsardzība. It kā viena būtu iespējama tikai uz otras rēķina. Taču svarīgākais jautājums ir cits: kā apsaimniekot Latvijas zemi un tās resursus, lai ieguvumu saņemtu gan šodienas sabiedrība, gan nākamās paaudzes? Atbildi nevar atrast, izvērtējot tikai vienu interesi vai vienu rādītāju.

Bioekonomika nav šaurs nozares jautājums. Mežsaimniecība, koksnes produktu ražošana, lauksaimniecība un citas ar zemi saistītas nozares veido darba un uzņēmējdarbības iespējas visā Latvijā. Tās uztur ekonomisko aktivitāti arī vietās, kur alternatīvu nav daudz. Tāpēc lēmumi par zemes izmantošanu vienlaikus ir lēmumi par reģionu nākotni – par to, vai cilvēkiem būs iespēja tur strādāt, iegūt izglītību un veidot ģimenes.

To apliecina arī skaitļi. KPMG meža un saistīto nozaru sociālekonomiskās ietekmes izvērtējumā, izmantojot 2024. gada datus, nozares tiešā, netiešā un saistītā ietekme veido aptuveni 10% no Latvijas kopējās bruto pievienotās vērtības. Atsevišķos reģionos šis īpatsvars ir vēl lielāks – Ziemeļvidzemē pētījuma kartē norādīti 21,8%, Kurzemē 17,1% un Zemgalē 17,3%. Tie nav tikai eksporta statistikas skaitļi. Tie raksturo ekonomisko darbību, no kuras ir atkarīgas vietējās darba vietas, pakalpojumi un ieguldījumi.

Koksnes produktu ražotne reģionā dod darbu ne vien saviem darbiniekiem. Tā rada pasūtījumus iekārtu piegādātājiem un apkopes uzņēmumiem, loģistikas un finanšu pakalpojumu sniedzējiem, veicina sadarbību ar profesionālās izglītības iestādēm un palīdz uzturēt pieprasījumu pēc vietējiem pakalpojumiem. Kad uzņēmums iegulda jaunā ražošanas līnijā, ieguvēji var būt arī inženieri, programmētāji, pedagogi un citu profesiju pārstāvji. Tāpēc resursu pieejamības izmaiņu sekas ir jāvērtē plašāk par vienas rūpnīcas bilanci.

Pētījumiem jābūt lēmumu pamatā

Latvijā notiek plašas diskusijas par mežu apsaimniekošanu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Tomēr nereti pietrūkst savstarpēji salīdzināmu datu par dažādu risinājumu ekonomisko, sociālo un vides ietekmi. Kādu dabas aizsardzības rezultātu vēlamies sasniegt? Kurās teritorijās konkrētais pasākums būs visefektīvākais? Kā tas ietekmēs nodarbinātību, pašvaldības un uzņēmumu iespējas investēt? Un kas uzņemsies izmaksas?

Šie jautājumi nav vērsti pret dabas aizsardzību. Tie ir nepieciešami, lai dabas aizsardzības mērķi būtu skaidri, pasākumi – pārbaudāmi, bet lēmumu sekas – apzinātas. Ja izvēlamies ierobežot saimniecisko darbību, jāspēj paskaidrot, kāpēc tieši šajā teritorijā un tieši šādā apjomā. Savukārt no uzņēmējiem pamatoti prasāma atbildīga resursu apsaimniekošana un vides prasību ievērošana. Līdzsvars nav automātisks kompromiss; tas ir argumentēts lēmums, kura pamatojums sabiedrībai ir saprotams.

Viens no apspriežamajiem instrumentiem ir zemes funkcionālā stratifikācija – teritoriju plānošana, nosakot, kur prioritāra ir dabas vērtību saglabāšana, kur rekreācija un kur saimnieciskā darbība. Tā nav vienkārša zemes sadalīšana trīs kategorijās. Lai šāda pieeja darbotos, nepieciešami kvalitatīvi dati par konkrētām teritorijām, skaidrs tiesiskais ietvars, pašvaldību līdzdalība un iespēja izvērtēt izvēlēto robežu ietekmi. Vienādi noteikumi dažādos reģionos var radīt ļoti atšķirīgas sekas.

Arī ierobežojumu ekonomiskā cena ir jāapspriež precīzi. Konferenču tēžu materiālā, balstoties uz KPMG kopējās ietekmes aplēsēm un saimnieciski izmantojamo mežu platību, iegūta aptuvena vidējā vērtība – 1500 eiro uz hektāru gadā. Tas ir ilustratīvs aprēķins par iespējamo ekonomisko devumu, nevis pierādījums, ka katra konkrēta hektāra aizsardzība sabiedrībai izmaksā tieši tik daudz. Reālās izmaksas un dabas ieguvumi katrā vietā atšķiras. Tieši tādēļ vajadzīga teritorijai atbilstoša analīze, nevis viens skaitlis visiem lēmumiem.

Pētījumiem jābūt lēmumu sagatavošanas sākumā, nevis pielikumā jau pieņemtai izvēlei. Un tajos līdzās ekonomistiem un dabas zinātniekiem ir jāuzklausa reģionu uzņēmēji, pašvaldības un iedzīvotāji. Tikai tad iespējams pamatoti izskaidrot, kāpēc konkrētajam reģionam izvēlēts viens, nevis cits attīstības ceļš.

No pamatprodukta līdz lielākai pievienotajai vērtībai

Latvijas koksnes produktu ražotāji ir pierādījuši, ka spēj konkurēt eksporta tirgos un kvalitatīvi saražot pamatproduktus. Taču ar to nepietiek nākamajam attīstības posmam. Mums jāvirzās tālāk – uz inženiertehniski sarežģītākiem būvizstrādājumiem, gatavām konstrukcijām, jauniem materiāliem un tehnoloģijām, kas ļauj lielāku vērtības daļu radīt Latvijā.

Šī pāreja nenozīmē, ka līdzšinējā ražošana pēkšņi kļuvusi nevajadzīga. Zāģmateriāli ir pieprasīts eksporta produkts un pamats tālākai pārstrādei. Gatavu koka ēku vai sarežģītu būvkonstrukciju eksports var dot ievērojami lielākus ieņēmumus, taču tas prasa projektēšanas kompetences, sertifikāciju, pieeju ārvalstu būvniecības tirgiem un uzticību Latvijas uzņēmumu spējām. Jaunu vērtības ķēdi nevar izveidot ar vienu politisku lozungu.

Lielākas pievienotās vērtības produktiem līdzi nāk arī modernākas iekārtas, automatizācija, pētniecība un augstākas prasības cilvēku zināšanām. Reģionos nepieciešami tehnologi, inženieri, ražošanas procesu vadītāji un digitālo risinājumu speciālisti. Tas rada pieprasījumu pēc spēcīgākas profesionālās un augstākās izglītības, ciešākas uzņēmumu sadarbības ar izglītības iestādēm un labāk apmaksātām darba vietām. Šādā veidā rūpniecības attīstība var stiprināt ne tikai eksportu, bet arī vietējās sabiedrības labklājību.

Valsts un pašvaldības var palīdzēt veidot šādu tirgu arī ar publiskajiem pasūtījumiem, piemēram, izvērtējot koka konstrukciju izmantošanu skolās, sabiedriskajās ēkās un citos projektos, kur tās ir tehniski un ekonomiski piemērotas. Vietējie projekti dod uzņēmumiem pieredzi un atsauces, kas nepieciešamas darbam ārvalstīs.

Tomēr ražošanas attīstībai vajadzīga prognozējamība. Ieguldījumi jaunā rūpnīcā vai tehnoloģijā atmaksājas daudzos gados, tāpēc investoram ir jāspēj novērtēt resursu pieejamību un saimnieciskās darbības nosacījumus ilgā termiņā. Ja noteikumi mainās bez pietiekama izvērtējuma, atliekas ne tikai konkrēts ieguldījums – reģions var zaudēt iespēju radīt nākamās paaudzes darba vietas.

Šoruden asociācijas “Latvijas Koks” reģionālajās konferencēs vēlamies šo sarunu balstīt pētījumos un konkrētos reģionu datos. Vienā diskusijā nepieciešami zinātnieki, uzņēmēji, pašvaldības un lēmumu pieņēmēji. Mērķis nav panākt, lai visi domātu vienādi, bet vienoties par faktiem, kritērijiem un atbildību par izvēļu sekām.

Latvijas zeme vienlaikus ir dabas vērtība, dzīves telpa un ekonomikas resurss. Mums nav jāizliekas, ka starp šīm lomām nekad nav pretrunu. Mums jāspēj tās izvērtēt un pieņemt lēmumus, kas ir pamatoti konkrētajā vietā un iztur laika pārbaudi. No tā būs atkarīgs, vai bioekonomika Latvijā radīs ne tikai vairāk produkcijas, bet arī vairāk zināšanu, labāk apmaksātu darbu un stiprākus reģionus.

Sigita Alksne, asociācijas “Latvijas Koks” valdes locekle

14. oktobrī Valmierā norisināsies asociācijas “Latvijas Koks” organizētā reģionālā bioekonomikas konference, kurā ekonomisti, pētnieki un nozares eksperti analizēs Vidzemes ekonomiskās attīstības tendences, meža un saistīto nozaru ieguldījumu reģiona tautsaimniecībā, kā arī zinātniski pamatotas pieejas meža resursu apsaimniekošanai. Konference atklās piecu reģionālo konferenču ciklu, kura mērķis ir veicināt datos balstītu diskusiju par bioekonomikas lomu Latvijas reģionu ilgtspējīgā attīstībā.

Vidzemes ekonomiskā attīstība ir cieši saistīta ar reģiona dabas resursu pieejamību, uzņēmējdarbības tradīcijām un spēju radīt produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Meža nozare un ar to saistītās industrijas ir nozīmīga reģiona ekonomikas daļa, tādēļ diskusijām par nozares nākotni būtiski izmantot ne vien vispārīgus pieņēmumus, bet arī konkrētus ekonomiskos rādītājus, pētījumus un reģionālo pieredzi.

Konferencē īpaša uzmanība tiks pievērsta jautājumam, kā bioekonomikas potenciālu pārvērst ilgtermiņa ekonomiskajā izaugsmē, stiprinot uzņēmumu konkurētspēju, nodarbinātību un inovāciju attīstību reģionā.

“Diskusijās par Latvijas ekonomikas nākotni bieži uzsveram nepieciešamību attīstīt augstas pievienotās vērtības ražošanu un stiprināt reģionu konkurētspēju. Taču šīs ambīcijas nav iespējams īstenot atrauti no mūsu rīcībā esošajiem resursiem, zināšanām un uzņēmējdarbības potenciāla. Vidzemē meža nozare ir cieši saistīta ar reģiona ekonomisko dzīvi, un tās ietekme sniedzas daudz tālāk par kokmateriālu ieguvi un pārstrādi. Tā ietver darba vietas, eksportu, investīcijas, inovācijas un iespējas attīstīt jaunus produktus. Tāpēc ir svarīgi par nozares attīstību runāt, balstoties datos un zinātniskos pētījumos, vienlaikus meklējot līdzsvaru starp ekonomiskajām, vides un sabiedrības interesēm,” uzsver asociācijas “Latvijas Koks” valdes locekle Sigita Alksne.

Vidzemes ekonomika un meža nozares ieguldījums – ekspertu skatījumā

Konferences pirmajā daļā Luminor Bank galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš sniegs ieskatu Vidzemes reģiona un tā novadu ekonomiskajā attīstībā, analizējot reģiona tautsaimniecības struktūru, attīstības tendences un izaugsmes iespējas.

Savukārt KPMG Baltics stratēģijas konsultāciju vadītājs Līvis Lāma iepazīstinās ar meža un saistīto nozaru sociālekonomiskās ietekmes izvērtējumu Vidzemē. Prezentācijā uzmanība tiks pievērsta nozares ieguldījumam reģiona ekonomikā un tās saiknei ar citām tautsaimniecības nozarēm.

Būs iespēja uzzināt vairāk par mežsaimniecības stratifikācijas principa “70–20–10” ieviešanas iespējas Latvijas tiesiskajā sistēmā, aktualizējot jautājumu par zinātniski pamatotu pieeju meža apsaimniekošanas regulējumam.

Diskusijā meklēs atbildes uz Vidzemes attīstībai būtiskiem jautājumiem

Konferences turpinājumā plkst. 11.30 notiks ekspertu diskusija par bioekonomikas un meža nozares lomu Vidzemes ekonomiskajā attīstībā, tās konkurētspēju un nākotnes iespējām.

Diskusijā piedalīsies Luminor Bank galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš, Vidzemes Augstskolas padomes priekšsēdētājs Gatis Krūmiņš, Meža īpašnieku biedrības vadītājs Arnis Muižnieks un “KPMG Baltics” stratēģijas konsultāciju vadītājs Līvis Lāma.

Diskusijas centrā būs jautājumi par to, kā efektīvāk izmantot Vidzemes bioekonomikas potenciālu, kāda ir meža nozares loma reģiona uzņēmējdarbībā un nodarbinātībā un kā veidot attīstības politiku, kurā ekonomiskie, sociālie un vides apsvērumi tiek vērtēti, balstoties datos un ilgtermiņa attīstības mērķos.

Piecas konferences – pieci reģionu attīstības skatpunkti

Valmieras konference būs pirmā asociācijas “Latvijas Koks” organizētajā piecu reģionālo konferenču ciklā, kas no 14. oktobra līdz 25. novembrim norisināsies Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī un Liepājā.

Katrā konferencē uzmanība tiks pievērsta konkrētā reģiona ekonomiskajai situācijai, bioekonomikas attīstības iespējām un meža nozares sociālekonomiskajam pienesumam. Konferencēs piedalīsies ekonomisti, pētnieki, uzņēmēji, pašvaldību un valsts institūciju, kā arī augstskolu pārstāvji.

Pasākumu mērķis ir stiprināt sadarbību starp zinātni, uzņēmējdarbību, izglītību un publisko sektoru, veicinot kopīgu izpratni par meža nozares un bioekonomikas nozīmi Latvijas ilgtspējīgā attīstībā.

Valmieras konference sāksies 14. oktobrī plkst. 10.00, dalībnieku reģistrācija – no plkst. 9.30. Konferences noslēgums paredzēts plkst. 12.30.

Nākamie konferenču norises laiki un vietas:
14.oktobrī – Valmierā, AS “Latvijas valsts meži” Rietumvidzemes reģiona klientu apkalpošanas centrā;

21.oktobrī – Rēzeknē, RTU Rēzeknes akadēmijā;

4. novembrī – Daugavpilī, Daugavpils Universitātē;

12. novembrī – Ventspilī, Ventspils Augstskolā;

25. novembrī – Liepājā, RTU Liepājas akadēmijā

Projektu īsteno asociācija “Latvijas Koks” sadarbībā ar reģionālajām augstskolām, meža nozares uzņēmumiem un organizācijām, valsts institūcijām un pašvaldībām. To atbalsta Meža attīstības fonds.
Vairāk informācijas: https://latforin.lv/lv/regionalaskonferences

Par asociāciju “Latvijas Koks”

Asociācija “Latvijas Koks” veicina meža nozares attīstībai būtisku jautājumu aktualizēšanu, zināšanās balstītu dialogu un sadarbību starp nozares uzņēmumiem, pētniecības, izglītības un publiskā sektora pārstāvjiem.

Informāciju sagatavoja:

Sigita Alksne
“Latvijas Koks” valdes locekle
This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Latvijā gadiem runājam par nepieciešamību mainīt ekonomikas struktūru, palielināt produktivitāti un radīt vairāk produktu ar augstu pievienoto vērtību. Arī meža un kokrūpniecības nozarē tas ir viens no būtiskākajiem attīstības jautājumiem. Mēs vēlamies eksportēt nevis tikai izejvielas vai salīdzinoši vienkāršus produktus, bet arvien vairāk tehnoloģiski sarežģītu materiālu, inženiertehnisku risinājumu, koka konstrukciju, ķīmijas produktu un citu inovāciju.

Taču šajā diskusijā pārāk bieži ekonomikas politika tiek nodalīta no izglītības politikas. It kā vienā pusē būtu uzņēmumi, eksports, produktivitāte un inovācijas, bet otrā pusē skolas, pedagogi un mācību saturs. Patiesībā tā ir viena sistēma. Augstas pievienotās vērtības produkts nesākas ražotnē. Tas sākas daudz agrāk, brīdī, kad skolēns mācās matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju un tehnoloģijas, kad viņš iemācās analizēt, aprēķināt, eksperimentēt un saprast cēloņsakarības.

Bez šīm zināšanām nav iespējama ne moderna rūpniecība, ne bioekonomika, ne koksnes ķīmija, ne jaunu materiālu izstrāde, ne automatizācija. Arī mākslīgais intelekts neatceļ nepieciešamību pēc fundamentālām zināšanām. Gluži pretēji, jo pieejamāki kļūst tehnoloģiskie rīki, jo svarīgāka ir cilvēka spēja saprast, ko ar tiem darīt, novērtēt rezultātu un radīt ko jaunu.

Tieši tāpēc satraucošs ir tas, ko šobrīd redzam izglītībā. OECD PISA 2025 rezultāti rāda, ka OECD valstu skolēnu vidējie sasniegumi vairākās prasmēs, īpaši lasīšanā, sasnieguši līdz šim zemāko novēroto līmeni. Matemātikā kritums īpaši izteikts bijis pēc 2018. gada. Arī Latvija nevar uz šo tendenci raudzīties no malas. Tas ir jautājums par mūsu nākotnes darbaspēka zināšanām un līdz ar to arī ekonomikas iespējām pēc desmit un divdesmit gadiem.

Pedagogu trūkums vairs nav nākotnes risks

Īpaši zīmīgi ir tas, ka vienlaikus ar diskusijām par skolēnu zināšanām arvien skaļāk aktualizējas pedagogu trūkums, tostarp matemātikā un dabaszinātnēs. Tikko publicētais OECD “Education at a Glance 2026” ziņojums šai problēmai pievērš īpašu uzmanību. Latvijā neaizpildīto skolotāju amata vietu īpatsvars pamatizglītībā un vidējā izglītībā pieaudzis no 1 procenta 2017./2018. mācību gadā līdz 3 procentiem 2024./2025. mācību gadā. Vecākajās klasēs situācija ir vēl sarežģītāka, tur neaizpildīti bija 3,9 procenti amata vietu. Arī Valsts kontroles 2026. gada februāra revīzijas ziņojumā secinājusi, ka Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība un mācību vielas apguves apjoms starp skolām būtiski atšķiras

Vēl satraucošāks ir cits skaitlis. 2024. gadā 12 procenti pilnībā kvalificēto pamatskolas un vidusskolas pedagogu Latvijā pameta skolotāja profesiju. OECD vidējais rādītājs bija 6,4 procenti. Tas nozīmē, ka problēma nav tikai jaunu pedagogu sagatavošanā. Mums ir grūtības arī noturēt skolā tos profesionāļus, kuri jau ir sagatavoti un uzkrājuši pieredzi.

OECD secina, ka pedagogu piesaistes problēmas daudzviet ir īpaši izteiktas tieši matemātikā un dabaszinātnēs. Tas nav pārsteidzoši. Par cilvēku ar labām matemātikas, fizikas, ķīmijas vai tehnoloģiju zināšanām konkurē ne tikai skolas, bet arī uzņēmumi, pētniecības institūti un citas nozares. Ja izglītības sistēma šajā konkurencē ilgstoši zaudē, sekas nepaliek tikai skolu sienās.

Veidojas ķēde, kuru nedrīkst ignorēt. Trūkst pedagogu, samazinās iespējas nodrošināt kvalitatīvu STEM izglītību, vājinās jauniešu zināšanas un interese par šīm jomām, mazāk jauniešu izvēlas inženierzinātnes un dabaszinātnes, bet pēc vairākiem gadiem uzņēmumiem un pētniecības organizācijām kļūst vēl grūtāk atrast nepieciešamos speciālistus.

Šajā brīdī jautājums vairs nav tikai par to, vai skolā ir iespējams aizpildīt stundu sarakstu. Jautājums ir par Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju.

To ļoti labi var redzēt meža nozarē. Mūsdienīga kokrūpniecība vairs nav nozare, kurā pietiek tikai ar izpratni par koksni un ražošanas procesu. Tajā arvien lielāka nozīme ir datu analīzei, automatizācijai, robotikai, materiālzinātnei, ķīmijai, enerģētikai, digitālajām tehnoloģijām un inženierzinātnēm. Koksnes ķīmijā tiek meklēti risinājumi, kā no koksnes komponentēm radīt jaunus materiālus un vielas. Koka būvniecībā nepieciešamas padziļinātas zināšanas fizikā, matemātikā, materiālu īpašībās un projektēšanā. Ražošanā arvien lielāku lomu ieņem automatizētas sistēmas. Jo augstāk vēlamies kāpt pievienotās vērtības ķēdē, jo vairāk zināšanu nepieciešams.

Izglītības saturam ir jāredz, kurp virzās tautsaimniecība

Tāpēc mums būtu daudz ciešāk jāsavieno saruna par izglītību ar sarunu par Latvijas ekonomikas attīstību. Ja valsts par prioritāti nosaka bioekonomiku, viedo specializāciju, tehnoloģiju attīstību un produktivitātes kāpināšanu, tad izglītības sistēmā jābūt ļoti skaidrai atbildei, kādas zināšanas būs nepieciešamas cilvēkiem, kuri šīs prioritātes īstenos.

Tas nenozīmē skolu pārvērst par konkrētu nozaru darbinieku sagatavošanas vietu. Vispārējās izglītības uzdevums ir daudz plašāks. Taču nav pieņemami arī tas, ka izglītības sistēma un tautsaimniecība attīstās paralēlās pasaulēs, satiekoties tikai brīdī, kad uzņēmēji paziņo, ka viņiem trūkst inženieru, tehnologu, ķīmiķu vai citu speciālistu. Tad jau ir par vēlu.

Speciālists nerodas dažos mēnešos. Pirms inženiera diploma ir skola. Pirms studijām ķīmijā ir skolotājs, kurš jaunietim šo priekšmetu ir palīdzējis saprast. Pirms pētnieka karjeras ir pirmie eksperimenti laboratorijā un interese par to, kāpēc lietas notiek tieši tā, nevis citādi. Ja šajā ķēdē rodas pārrāvums, to nevar kompensēt ar vienu augstākās izglītības programmu vai uzņēmuma apmācībām.

Tāpēc pedagogu trūkums STEM priekšmetos ir jāuztver ne tikai kā Izglītības un zinātnes ministrijas vai pašvaldību problēma. Tas ir tautsaimniecības jautājums. Uzņēmumiem, nozaru organizācijām, augstskolām, pētniecības institūtiem un valstij ir jāmeklē daudz ciešāki sadarbības modeļi. Skolēniem ir jāredz, kur matemātikas formula, fizikas likums vai ķīmijas eksperiments tiek izmantots reālā ražošanā un pētniecībā. Savukārt pedagogiem nepieciešama iespēja regulāri iepazīt tehnoloģiju attīstību un saprast, kā mainās nozares, kurās viņu skolēni pēc dažiem gadiem varētu strādāt.

Tikpat svarīgi ir atjaunot STEM priekšmetu nozīmi sabiedrības uztverē. Ne katram jaunietim jākļūst par inženieri vai ķīmiķi. Taču matemātiskā domāšana, izpratne par dabaszinātnēm un spēja strādāt ar tehnoloģijām kļūst par pamata kompetencēm ļoti daudzās profesijās.

Latvijas ekonomikai patiešām ir nepieciešams būtisks attīstības grūdiens. Taču to nevar panākt tikai ar investīciju programmām, jaunām iekārtām vai atbalsta instrumentiem uzņēmumiem. Iekārtas var nopirkt. Tehnoloģijas var importēt. Ražotni var uzbūvēt. Cilvēku ar dziļām zināšanām nevar pasūtīt un saņemt pēc gada.

Šādu cilvēku veidošanās prasa daudzus gadus, un skola ir viens no svarīgākajiem posmiem šajā procesā. Tāpēc šobrīd izglītībā redzamie signāli ir jāuztver ļoti nopietni. Pedagogu trūkums, grūtības viņus noturēt profesijā un skolēnu zināšanu lejupslīde nav atsevišķas izglītības sistēmas problēmas. Tie ir agrīni brīdinājumi par Latvijas spēju nākotnē uzturēt ekonomiku, kuru paši vēlamies izveidot. Mēs nevaram vienlaikus prasīt no tautsaimniecības arvien sarežģītākus, tehnoloģiski ietilpīgākus un augstākas pievienotās vērtības produktus un samierināties ar to, ka vājinās zināšanu pamats, uz kura šādai ekonomikai jābalstās. Ja Latvija vēlas ekonomiku, kuras vērtību rada zināšanas, tad zināšanām ir jākļūst par ekonomikas politikas jautājumu jau skolas solā.

Sigita Alksne, biedrības “Latvijas Koks” valdes locekle

lomu nākotnes bioekonomikā un Latvijas meža nozares nozīmi tautsaimniecībā.

Projekts turpinās iepriekšējos divos gados īstenotās “Latvijas Koks” iniciatīvas, kuru centrā ir “Lietkoku čemodāna” eksperimenti. 2026. gada laikā Latvijas vispārizglītojošajās pamatskolās un vidusskolās plānots īstenot 40 mācību stundas/vieslekcijas. Praktiskās nodarbības tiks papildinātas ar informāciju par Latvijas tautsaimniecību, meža nozari un izglītības un karjeras iespējām. Nodarbības vadīs profesionāli STEM jomu speciālisti.

Būtiska projekta daļa būs arī atbalsts pedagogiem. Tiks pilnveidots metodiskais materiāls “Lietkoku čemodāns dabaszinātņu eksperimentiem skolās”, kas skolotājiem būs brīvi pieejams digitālā formātā. Papildus paredzēts sagatavot 500 metodiskā materiāla drukātus eksemplārus.

2026. gada rudens semestrī Zemgalē paredzēta arī Latvijas mēroga skolotāju konference. Tajā dažādu mācību priekšmetu pedagogi varēs iepazīt kompetenču pieejā balstītus STEAM risinājumus un praktiskajās darbnīcās apgūt starpdisciplināras mācību metodes. Konferences laikā plānotas vismaz sešas praktisko darbnīcu aktivitātes.

Projekta īstenošanā paredzēta plaša sadarbība ar nozares un izglītības partneriem – Latvijas Kokrūpniecības federāciju, AS “Latvijas valsts meži”, AS “Latvijas Finieris”, SIA “Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts”, Latvijas Jauno zinātnieku apvienību, Latvijas Koksnes ķīmijas institūtu, Ogres Valsts tehnikumu, Rīgas Valsts tehnikumu, Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolu un Vidzemes Augstskolu, kā arī citām izglītības iestādēm.

Projekts tiks īstenots no 2026. gada februāra līdz decembrim, un to finansē Valsts meža attīstības fonds.